Pasaule par resveratrolu - neparasto vielu ar brīnumainajām īpašībām uzzināja 1992. gadā, kad tika publicēti apkopotie statistikas dati par savdabīgo franču paradoksu. Tauta, kas ikdienā patērē sarkanvīnu lielos daudzumus, ēd salīdzinoši treknu un sātīgu ēdienu, uzrādīja izteikti zemus saslimstības rādītājus ar modernās pasaules bubuli – sirds asinsrites slimībām, turklāt komplektā ar ilgu mūžu. Francijā šis saslimstības rādītājs ir vairākas reizes zemāks nekā, piemēram, ASV un Lielbritānijā. Saprotams, ka šo faktu zinātne neatstāja bez ievērības, jo bija skaidrs, ka alkoholam un treknajam ēdienam pretdarbojas kāds līdz šim nezināms neitralizējošs faktors. To sāka meklēt un arī atrada – polifenolu – sarkanvīnā. Veicot padziļinātus pētījumus un eksperimentus, lai noteiktu, kāda ir sakarība starp ilgdzīvotājiem Francijas reģionos un sarkanvīna lietošanas ieradumiem, skaidri iezīmējās saikne starp polifenolu daudzumu vīnā (tostarp resveratrola) un izteikti ilgo mūžu. Burgundijas reģionā, kur tradicionāli ir iecienīts vietējo pinot noir vīnogu sarkanvīns, ilgdzīvotāju skaits bija viens no lielākajiem, savukārt šajā vīna šķirnē resveratrola līmenis bija augstākais. Kā vēlāk pierādījās, visvairāk resveratrola ir vīnogās, kas augušas aukstākos klimatiskajos apstākļos Vīna ražotāju mārketinga nodaļas uzgavilēja, un sākās sarkanvīna uzvaras gājiens – to pasludināja par veselīgu dzērienu un ieteica lietot ikdienas uzturā, tiesa, aizmirsot piebilst, kas tās jālieto ļoti mērenās devās. Bez tam, vīns no vīna atšķiras ne tikai ar garšas un smaržas buķeti, bet arī ar resveratrola daudzumu. Viens no spilgtākajiem piemēriem – Gruzijas sarkanvīni. Izpētījuši vietējo sarkanvīnu sastāvu, gruzīnu pētnieki bija spiesti atzīt, ka tajos resveratrola līmenis ir daudz zemāks nekā Burgundijas vīnos.

Uzvaras gājiens

Zinātnieki visā pasaulē ķērās vērsim, proti, resveratrolam, pie ragiem, un pētījumi uzrādīja aizvien satriecošākus rezultātus. Tā vien šķita, ka cilvēces nemirstības avots ir atklāts, turklāt visas pazīmes liecināja, ka tas būs neizsīkstošs – aktīvos polifenolus, tostarp resveratrolu, atklāja daudzos augu valsts pārstāvjos, ne tikai sarkanajās vīnogās. No Japānas sūrenes sakneņiem bija iespējams iegūt resveratrola ekstraktu ar vismaz 90% koncentrāciju, augstu resveratrola daudzumu atklāja arī vīnogu kauliņi, zemesrieksti, kakao – darbības lauks brīnumzāļu ražotājiem pavērās plašs. Pētījumu rezultāti ar katru gadu bija aizvien iepriecinošāki – resveratrols ne tikai aktīvi cīnījās pret novecošanās procesiem, tas uzrādīja antikancerogēnas īpašības, jo īpaši sieviešu krūts vēža un kolarektālā vēža gadījumos;  regulēja lipīdu līmeni, tostarp pazemināja sliktā holesterīna līmeni, aktīvi bloķēja iekaisīgus procesus, uzturēja labā stāvoklī trombocītu darbību un samazināja neirodeģeneratīvos procesus, kavēja trombu veidošanos un stiprināja asinsvadu sieniņas, veicināja vispārējos vielmaiņas procesus.

Ir pietiekami daudz nopietnu un apjomīgu pētījumu, kas apliecina polifenolu, arī resveratrola, efektivitāti. Taču antioksidanti (arī resveratrols) ne vienmēr spēj uzlabot cilvēka veselības stāvokli, pazeminot aktīvo skābekļa radikālu skaitu. Katrā ziņā pētījumi vēl jāturpina, kas, protams, arī tiek darīts.  Kādas ir mūsu iespējas? Izvēlēties maksimāli pilnvērtīgu, ogām un dārzeņiem bagātīgu pārtiku, daudz kustēties un, ja patiešām tādā vēlme ir, mērenā daudzumā baudīt labu sarkanvīnu, izvēloties pareizāko – no aukstākajiem reģioniem.